pekle
pekle -es, dsk. ģen. -ļu, s.; rel., mit.
1.Elle.
PiemēriTumšs kā peklē- ļoti tumšs
Stabili vārdu savienojumi
1.1.pārn. Vieta, arī apstākļu kopums, kas izraisa lielas grūtības, arī briesmas. Grūts, arī briesmīgs stāvoklis.
PiemēriBeidzot tur vairs nebij Lielais Ceļš, bet tīra pekle un bezdibenis, zirgi dažurīt līdz vēderam brida pa kupenām..
1.2.ģen.: pekles, adj. nozīmē; sar. Ļoti liels. Ļoti grūts. Arī briesmīgs.
PiemēriPāris soļiem Vītiņš bija pie durvīm, bet sejā iesitās pekles svelme, un viņš sāpēs saviebās..
Avoti: 6-1. sējums