pekle | LLVV

pekle

pekle -es, dsk. ģen. -ļu, s.; rel., mit.

PiemēriTumšs kā peklē- ļoti tumšs

Tumšs kā peklē- ļoti tumšs
«Savu sūri grūti sakrāto naudu atdot citam, atdot svešam? Uz tādu soli es neesmu spējīgs, kaut arī par skopulību pēc nāves jānonāk ellē un jāvārās pašā lielākajā pekles katlā.»
Vismazāk troļļi un Lielais Līkais [izrādē] šausmina ar pekli. Tie ir plaknē gļēvi plūstošas ļaužu dzīves fenomeni.
sal. Divas nedēļas [pēc tiesas] vīsi strādnieku Rīgas krogi vārījās kā pekle, neviens meistars krēslā uz ielas nedrīkstēja rādīties.
sal. ..pa nakti Pēteris bija aizšmaucis no Kupenām kā no kādas pekles un moku vietas, nepateicis ne vārdiņa un pat nepaņēmis mēteli un cepuri..
pārn. Ar prieku neatņemamu tās sāpes atceros, Kas lemtas mīlestības peklē sviestiem..
pārn. Cilvēki, vai vēl vienu pierādījumu savai necilvēcībai jūs te meklējat? Sadedzināt, nogrūžat peklē un tad - uzceļat pieminekli...

Stabili vārdu savienojumi

1.1.pārn. Vieta, arī apstākļu kopums, kas izraisa lielas grūtības, arī briesmas. Grūts, arī briesmīgs stāvoklis.

PiemēriBeidzot tur vairs nebij Lielais Ceļš, bet tīra pekle un bezdibenis, zirgi dažurīt līdz vēderam brida pa kupenām..

Beidzot tur vairs nebij Lielais Ceļš, bet tīra pekle un bezdibenis, zirgi dažurīt līdz vēderam brida pa kupenām..
Svilpa lodes, sprāga bumbas, artilērijas šāviņi un mīnas. Šķita, ka šai uguns peklē nekas nespēj palikt dzīvs.
Pēc pāris stundām gaiss jau sakarst, un ap pusdienas laiku šis karstums pārvēršas par pekli.

1.2.ģen.: pekles, adj. nozīmē; sar. Ļoti liels. Ļoti grūts. Arī briesmīgs.

PiemēriPāris soļiem Vītiņš bija pie durvīm, bet sejā iesitās pekles svelme, un viņš sāpēs saviebās..

Pāris soļiem Vītiņš bija pie durvīm, bet sejā iesitās pekles svelme, un viņš sāpēs saviebās..
Laima: Ak, es nevaru - nevaru! Šīs pekles mokas! - Kaut jel spētu raudāt - kaut jel no viena vienīga cilvēka mutes dzirdētu kādu apmierinošu vārdu..

Avoti: 6-1. sējums