pelēcis
pelēcis -ča, v.
pelēce -es, dsk. ģen. -ču, s.
1.Pelēkas krāsas dzīvnieks (parasti zirgs, vilks, zaķis).
PiemēriIejūgt pelēci.
- Iejūgt pelēci.
- Nodzinis vagu līdz kuplam ievu krūmam, kas uz ežmales ziedos līgojās, viņš pieturēja pelēci..
- Un tā viņi tagad brauca,.. sivēnam spiedzot, un abi vērīgi lūkojās pamežā, lai savlaikus pamanītu pelēča.. tuvumu.
- Te zaķis no jauna strauji attupstas uz pakaļkājām.. Viens mirklis un tas lec sānis no stigas uz zēnu pusi. Ar otru lēcienu pelēcis nokrīt Andrim tieši blakus.
- Kamene riņķodama cenšas atbrīvoties no sekotāja... Pelēce iznesīgi laidelējas un pat izraudzītā zieda pašā tuvumā vēl izdara īsus, mundrus piegājienus.
1.1.Pelēkas krāsas priekšmets (parasti akmens, koks).
PiemēriLielo akmeni iekarojuši paši mazākie [bērni]. Siltais pelēcis reizēm kļūst par kuģi un peld zaļā okeānā..
- Lielo akmeni iekarojuši paši mazākie [bērni]. Siltais pelēcis reizēm kļūst par kuģi un peld zaļā okeānā..
- Ošu gāršā pēc vētrām nav palikusi neviena egle, tikai dzelžainie pelēči augstu slien savus kailos pirkstus.
2.v.; niev. Lielsaimnieks (pirmspadomju Latvijā).
PiemēriBet Vidzemes un Zemgales pelēči visus Latgales babuļus nodarbināt nevar, maz ir to «laimīgo», kas tiek šo vilku nagos.
- Bet Vidzemes un Zemgales pelēči visus Latgales babuļus nodarbināt nevar, maz ir to «laimīgo», kas tiek šo vilku nagos.
Avoti: 6-1. sējums