personīgs
personīgs -ais; s. -a, -ā
personīgi apst.
1.Personisks1.
PiemēriIlgi nācās priekšnieku pierunāt. Taču izmēģinājuma reisam iedeva pats savu personīgo mašīnu. «Sāk, ja kaut kas gadās, tad vismaz valsts manta netiks bojāta.»
1.1.Tāds, kas ir nodots kādas personas lietošanā, rīcībā darba vajadzībām (piemēram, iestādē, uzņēmumā).
PiemēriVēstule uzrakstīta ar rakstāmmašīnu uz kapteiņa Greja personīgās blankas, un Klāvs man to nolasa.
1.2.Tāds, kas ir kādas personas tiešā rīcībā (par cilvēku). Tāds, kas kalpo, pakalpo kādai personai.
PiemēriĀrzemnieki staigāja pa pils zālēm,.. šo to pavaicādami saviem personīgajiem, pakalpīgi smaidošajiem tulkiem.
2.Tāds, kas ir saistīts ar kādu personu individuāli (piemēram, par rīcību, psihisku stāvokli). Personisks (2).
PiemēriAtzīmēt personīgos sasniegumus darbā.
2.1.Tāds, kas ir raksturīgs kādai personai individuāli (par domām, uzskatiem u. tml.).
PiemēriRespektēt otra cilvēka personīgos uzskatus.
3.Tāds, kurā izpaužas attieksme pret kādu konkrētu personu. Tāds, kas attiecas uz kādu konkrētu personu. Personisks (3).
PiemēriPersonīgs apsveikums.
Stabili vārdu savienojumiPersonīgā (arī personiskā) lieta. Personīgā (arī personiskā) piezīme.
Avoti: 6-1. sējums