piedurties
piedurties -dūros, -duries, -duras, pag. -dūros; refl.
1.Pieskarties (pie kā, kam klāt).
PiemēriGarām ejot, es tai [kannai] nejauši piedūros, un skārda trauks ieskanējās īsi un nespodri..
- Garām ejot, es tai [kannai] nejauši piedūros, un skārda trauks ieskanējās īsi un nespodri..
- Čurkstītes lido zemu, zemu. Viņas pieduras ar knābjiem gan ūdenim, gan koku lapām, gan krasta zālei.
- Bet katru reizi, kad viņš nejauši ar elkoni piedūrās Silvijas plecam, viņa tikpat nejauši atvirzījās tālāk..
1.1.Kustībā skart (kādu virsmu).
PiemēriLaiva vēl nebij lāgā piedūrusies pie krasta, kad Maigais jau izlēca malā..
- Laiva vēl nebij lāgā piedūrusies pie krasta, kad Maigais jau izlēca malā..
- Viņa.. atkāra galvu atpakaļ, tā ka zeltainie mati piedūrās pie zemes.
- Tīri nemanot [zēna] pirksts piedūrās taures spīdošai, vēsai miesai un atstāja uz tās apaļu, vāru miglojumu..
Avoti: 6-2. sējums