piekūpēt
piekūpēt parasti 3. pers., -kūp, pag. -kūpēja; intrans.
1.Kūpot, degot, arī garojot (kam), tikt piepildītam ar dūmiem, arī ar garaiņiem, iztvaikojumiem (par telpu, apkārtni, vidi). Piekvēpt.
Piemēri«Stiprs ir viņa pīpes dūms,» nosaka vīri. Istaba drīz piekūp zila kā Daugavas pļavas pavasara miglā.
- «Stiprs ir viņa pīpes dūms,» nosaka vīri. Istaba drīz piekūp zila kā Daugavas pļavas pavasara miglā.
- Otrpus meža ziemeļu pusē ir maza mājiņa. Tajā dzīvoja ogļu dedzinātājs. Agrāk man šis piekūpējušais meža stūris ar melno būdu un kvēpaino cepli nepatika.
- Piekūpējis, pietvīcis gaiss izplūda pa vienīgo logu..
1.1.Degot, arī garojot (kam), tikt pārklātam, piemēram, ar kvēpiem, sodrējiem, parasti no iekšpuses.
PiemēriPiekūpējusi istaba.
- Piekūpējusi istaba.
- sal. Debesis bija pelēkas un dūmakainas, it kā būtu no liela ugunskura piekūpējušas..
1.2.Pieputēt.
Piemēri..aizkari pie logiem gauži piekūpējuši, tie jāaiznes uz ķīmisko tīrītavu.
- ..aizkari pie logiem gauži piekūpējuši, tie jāaiznes uz ķīmisko tīrītavu.
- Galva piekūp ar putekļiem.
Avoti: 6-2. sējums