piekaukt
piekaukt -kaucu, -kauc, -kauc, pag. -kaucu; trans.
1.parasti 3. pers. Kaucot būt par cēloni tam, ka skaņas izplatās viscaur (telpā, apkārtnē) — par dzīvniekiem.
PiemēriSuns piekauca pilnu visu pamali.
1.1.Par vēju, vētru.
Piemēri..viņam līdzās neliels darbabiedru pulciņš mazajā.. ciematiņā, kas noklīdis vēju piekauktās un saules izdedzinātās stepes bezgalīgajos plašumos.
2.sar. Skaļi, neapvaldīti raudot, būt par cēloni tam, ka skaņas izplatās viscaur (telpā, apkārtnē).
PiemēriBērns piekauc visu māju ar savu raudāšanu.
3.Kaucot izraisīt (parasti ko nevēlamu).
PiemēriSuns piekauca badu.
Avoti: 6-2. sējums