pienākties
pienākties tikai 3. pers., -nākas, pag. -nācās; refl.
1.Būt tādam, ko (kāds) ir tiesīgs saņemt, iegūt.
PiemēriPēc padarīta darba pienākas atpūta.
2.Būt atbilstošam kādām (parasti uzvedības, morāles) prasībām, normām.
PiemēriTas ir jautājums kārtības labad, tāpēc, ka tā pienākas, tā ir pieņemts.
3.Būt veicamam (par darbu, pienākumu u. tml.). Būt morāli nepieciešamam (par rīcību, darbību).
Piemēri..man jāsteidzas, lai kāds aiz līdzjūtības nepadara to, kas pienākas man.
Stabili vārdu savienojumiKā pienākas.
Avoti: 6-2. sējums