pienapuika
pienapuika ģen. -as, dat. -am, v.; sar.; niev.
Jauns, nezinošs, nepieredzējis vīrietis.
Piemēri..atbraucis kaut kāds pienapuika inženieris, kas vēl lāgā nebija paostījis būvlaukuma putekļus.
- ..atbraucis kaut kāds pienapuika inženieris, kas vēl lāgā nebija paostījis būvlaukuma putekļus.
- Tas, kas tur gāja, noteikti nebija staltais, pašapzinīgais Leons Rīders, bet kāds cits - drebulīgs un nobijies pienapuika.
- ..sievasmāte kaimiņienēm žēlabaini sūdzējās par pienapuiku [znotu], no kura sieviešu cilvēkiem neesot ne atbalsta, ne padoma, tikai krusts uz kakla..
Avoti: 6-2. sējums