piesprukt
piesprukt -spruku, -sprūc, -sprūk, pag. -spruku; intrans.; sar.
1.Strauji, arī slēpjoties, ar grūtībām piekļūt (pie kā, kam klāt, arī kam tuvāk).
PiemēriŠad un tad dabūja piesprukt pie zemenēm.
- Šad un tad dabūja piesprukt pie zemenēm.
- «Viņam jau, velnam, naudas žēl, tāpēc nedzer. ..Bet pamēģini tu viņam izmaksāt, tad gan Bernsons strēbs, kā pie sveša dīķa piesprucis.»
2.parasti 3. pers. Strauji pievirzīties (pie kā, kam klāt) tā, ka (tas) aizdegas (par uguni).
PiemēriUguns piespruka pie pakulām.
- Uguns piespruka pie pakulām.
- ..kaltētavā piespruka uguns, un viss izdega tā, ka dažām velvēm veseli ķieģeļi sāka velties laukā..
Avoti: 6-2. sējums