pievārdot
pievārdot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.; sar.
1.Pierunāt (kādu).
PiemēriIlga ir braša meitene, ka viņa tā sadomājusi [izbraukumu]. «Es jau ne, vecmāmiņa,» Ilga paškritiski paskaidro. «..Viņa pievārdoja.»
- Ilga ir braša meitene, ka viņa tā sadomājusi [izbraukumu]. «Es jau ne, vecmāmiņa,» Ilga paškritiski paskaidro. «..Viņa pievārdoja.»
- Bet pievārdot, lai.. ziedu nogriež ar garāku kātu - nē, tas neizdosies.. Rožu audzētājs rūpējās par to, lai saglabātu kuplāku, veselīgāku stādu.
2.Ar vārdošanu izraisīt (kādam ko), arī piesaistīt (kādam ko).
PiemēriErnas vārdi dīvainā kārtā sākuši piepildīties. Armands pielipis kā pievārdots.
- sal. Ernas vārdi dīvainā kārtā sākuši piepildīties. Armands pielipis kā pievārdots.
Avoti: 6-2. sējums