pieķept
pieķept parasti 3. pers., -ķep, pag. -ķepa; intrans.
1.Piepildīties, piesūkties (ar ko mīkstu, lipīgu).
PiemēriTur [dubļos] taču skaidri varēja izšķirt cilvēka plecu, galvas apveidu un dubļiem pieķepušus matus!
- Tur [dubļos] taču skaidri varēja izšķirt cilvēka plecu, galvas apveidu un dubļiem pieķepušus matus!
- ..[skolotāja] noslauka pirkstus mitrajā sūklī, kas vēl nav paspējis pieķept ar krīta masu.
2.Pielipt (pie kā, kam klāt) – par ko mīkstu, lipīgu.
PiemēriJānis gāja pa meža ceļu, sniegs gurkstēja zem kājām un pieķepa papēžiem.
- Jānis gāja pa meža ceļu, sniegs gurkstēja zem kājām un pieķepa papēžiem.
- ..sveķi tikai pie egles stumbra ir dzintara krāsā, rokām pieķepuši, tie dziļi iesūcas ādā un kļūst melni.
Avoti: 6-2. sējums