plātīgs
plātīgs -ais; s. -a, -ā
plātīgi apst.; sar.
Lielīgs.
Piemēri..viņi bij plātīgi. Viens lielījās ar to, ka bijis reiz leitnants, citam dēls uzdienējis par kaprāli..
- ..viņi bij plātīgi. Viens lielījās ar to, ka bijis reiz leitnants, citam dēls uzdienējis par kaprāli..
- ..pie virtuves mīdījās seši zēni. Cits bikls pusaudzis, cits pilnīgi nobriedis puisis, plātīgs un skaļš.
- Sāka runāt tēvs. Tādā sliktā sapulču runātāja stilā, kur reizēm ieskanējās gan tīri formālistiski, gan nevarīgi, gan plātīgi, gan liekulīgi toņi.
Avoti: 6-2. sējums