plīkšķēt
plīkšķēt parasti 3. pers., plīkšķ, pag. plīkšķēja
plīkšēt parasti 3. pers., plīkš, pag. plīkšēja; intrans.; retāk
1.Radīt paklusu troksni, piemēram, par šķidruma lāsēm, kas atsitas pret ko, vai par kādiem priekšmetiem, kas atsitas (parasti) pret ko šķidru, mīkstu vai arī saskaras ar to. Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriLietus plīkšķ uz jumta.
- Lietus plīkšķ uz jumta.
- Dubļi plīkšķ zem kājām.
- Pātaga plīkšķ.
- ..pār tumšo ostu vairs šalca un plīkšķēja tikai ražens pērkona lietus, silts un biezs.
- Airi sāka atkal plīkšķēt ūdenī, dulli klakstēja tikko sadzirdami.
- Pāri mītiņa dalībnieku galvām spindz lodes, visapkārt plīkš sitamie steki, klaudz šauteņu laides..
1.1.Radīt šāviena troksni (parasti par pistoli, šauteni). Būt par cēloni, ka rodas šāds troksnis (par šāvienu). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriPistole plīkšķ.
- Pistole plīkšķ.
- Šāviens plīkšķ.
Avoti: 6-2. sējums