Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
plarkšķēt
plarkšķēt plarkšķu, plarkšķi, plarkšķ, pag. plarkšķēju
plarkšēt plarkšu, plarkši, plarkš, pag. plarkšēju; intrans.; retāk
1.parasti 3. pers. Radīt griezīgu, nevienmērīgu troksni (piemēram, par motoru, arī par to, kas plīst, sprāgst). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriMotocikla motors sāk plarkšķēt.
2.sar.; niev. Pļāpāt.
Avoti: 6-2. sējums