plaukšķēt
plaukšķēt parasti 3. pers., plaukšķ, pag. plaukšķēja
plaukšēt parasti 3. pers., plauks, pag. plaukšēja; intrans.; retāk
Radīt īslaicīgu, dobju, spēcīgu troksni (piemēram, par ko plakanu, arī šķidru, kas atsitas, sitas pret ko). Atskanēt šādam troksnim.
Piemēri..māte ber pavērtajā grozā nopirktos sīpolus. Tad, brunčiem plaukšķot, steidzas atkal tā, ka es tikko paspēju līdz izskriet..
- ..māte ber pavērtajā grozā nopirktos sīpolus. Tad, brunčiem plaukšķot, steidzas atkal tā, ka es tikko paspēju līdz izskriet..
- Katiņai patika grozīties šī baltā nemiera [žūstošas veļas] vidū un klausīties, kā tīrās, vieglās drānas vējā plīkšķēja, šmīkstēja un plaukšķēja, visas kopā saceldamas savādu dūcošu šalkoņu.
- Bij tik sekls, ka viņi, tāpat sēdēdami, airiem viegli stūma laivu uz priekšu. Platās, mīkstās lapas vien plaukšēja..
Avoti: 6-2. sējums