pleknēt
pleknēt pleknu, plekni, plekn, arī pleknēju, pleknē, pleknē, pag. pleknēju; intrans.; sar.
1.parasti 3. pers. Ilgstoši atrasties (kur) — parasti par ko neizmantotu, arī nederīgu.
PiemēriStūrī.. pleknēja sagāzušās, apzaļojušās ķieģeļu grēdas, pamazām apaugdamas nātrām.
2.Būt bezdarbībā, garlaikoties.
Avoti: 6-2. sējums