plukata
plukata ģen. -as, v. dat. -am, s. dat. -ai, kopdz.; sar.; niev.
1.Ļoti nabadzīgs, parasti skrandainā apģērbā tērpies, cilvēks.
Piemēri«Pat bagātākais šejienes [Salgales] lielskungs ir tikai nožēlojams plukata daudzu to augstmaņu priekšā, kādus esmu redzējis, apceļodams tālas zemes.»
2.Cilvēks, kam nevar uzticēties. Cilvēks ar vāju raksturu. Gļēvulis.
Piemēri«Cilvēkam vajag to, ko sauc par vīra vārdu. Un kas vārdu dod un netur, tas ir plukata.»
Avoti: 6-2. sējums