plukata
plukata ģen. -as, v. dat. -am, s. dat. -ai, kopdz.; sar.; niev.
1.Ļoti nabadzīgs, parasti skrandainā apģērbā tērpies, cilvēks.
Piemēri«Pat bagātākais šejienes [Salgales] lielskungs ir tikai nožēlojams plukata daudzu to augstmaņu priekšā, kādus esmu redzējis, apceļodams tālas zemes.»
- «Pat bagātākais šejienes [Salgales] lielskungs ir tikai nožēlojams plukata daudzu to augstmaņu priekšā, kādus esmu redzējis, apceļodams tālas zemes.»
- Tu plukata, tev nekā nav pie dvēseles!
2.Cilvēks, kam nevar uzticēties. Cilvēks ar vāju raksturu. Gļēvulis.
Piemēri«Cilvēkam vajag to, ko sauc par vīra vārdu. Un kas vārdu dod un netur, tas ir plukata.»
- «Cilvēkam vajag to, ko sauc par vīra vārdu. Un kas vārdu dod un netur, tas ir plukata.»
- «Es nupat redzēju izbailes tavās acīs, gļēvs plukata tu esi, lielākām lietām nederīgs.»
- «Un... kaunies no sava bērna! Arī mans vecais kādreiz ieņēma pāri mēram. Vai tu zini, ka sāp bērna sirds, kad otrs tāds pats Uga rāda ar pirkstu uz plukatu un saka: «Tas ir tavs tētis».»
Avoti: 6-2. sējums