prakse
prakse -es, dsk. ģen. -šu, s.
1.parasti vsk.; filoz. Cilvēku darbību kopums, kura mērķis ir pārveidot dabu darba, sabiedriskās ražošanas procesā un pārveidot sabiedrisko esamību un apziņu. Arī cilvēka jutekliski priekšmetiska darbība.
PiemēriTeorijas un prakses vienotība.
2.Konkrētais darbs, darbība (parasti kādā nozarē, jomā).
PiemēriMedicīnas prakse.
2.1.Darbība, veicamo uzdevumu kopums (ārstam, juristam).
Piemēri..Kolinsona studiju biedri kaut kur ziemeļos pelnīja naudu ar plašu privāto praksi vai strādādami par asistentiem lielajās slimnīcās..
3.Mācību forma, kurā skolu audzēkņi un augstskolu studenti pedagogu vadībā pielieto un nostiprina iegūtās teorētiskās zināšanas, iegūst iemaņas un prasmi darbā, piemēram, uzņēmumos, iestādēs.
PiemēriPrakses mēnesis.
4.Pieredze, iemaņu un prasmju kopums, kas iegūts, veicot kādu darbu, kādas darbības.
PiemēriMan kabatā ir meliorācijas tehniķa diploms. Prakses labad gribu pastrādāt pāris gadu par ekskavatoristu..
Avoti: 6-2. sējums