praktiķis
praktiķis -ķa, v.
praktiķe -es, dsk. ģen. -ķu, s.
1.Cilvēks, kas labi prot, pārzina savu darbu, balstoties uz lielu darba pieredzi, mazāk uz teorētiskām zināšanām.
PiemēriMatērijas nezūdamības likumu bija izvirzījuši jau seno grieķu un indiešu filozofi.. Renesanses laikā to vairākkārt eksperimentāli pārbaudījuši toreizējie ķīmiķi praktiķi, kas nodarbojās ar dārgmetālu (zelta, sudraba) pārvērtību pētīšanu.
2.Speciālists, kas veic praktisku darbu.
PiemēriInstitūtu Inārs savā laikā beidza ar izcilību, viņu gribēja paturēt aspirantūrā, taču puisis juta sevī vairāk praktiķi nekā zinātnieku, tāpēc arī lūdza sūtīt viņu uz Valmieru.
3.Praktisks, lietišķs, racionāls cilvēks.
Piemēri..jurisprudence viņai likās advokātu-veikalnieku audzētava, kur cilvēks pamazām zaudē ideālismu un kļūst par aprēķinātāju, praktiķi, kas gatavs aizstāvēt blēžus un zagļus, ja tikai viņam par to samaksā.
Avoti: 6-2. sējums