priecīgs
priecīgs -ais; s. -a, -ā
priecīgi apst.
1.Tāds, kas izjūt prieku, tāds, kam ir jautrs, pacilāts garastāvoklis; arī līksms.
PiemēriPriecīgs cilvēks.
1.1.Tāds, kam ir raksturīgs prieks, jautrība, pacilāts garastāvoklis (parasti par psihisku stāvokli, domām).
PiemēriPriecīgs noskaņojums.
1.2.apst. Parasti savienojumā ar «būt», «tikt», «tapt», «kļūt» formām apzīmē tādu stāvokli, kas ir saistīts ar prieku, jautrību, pacilātību.
Piemēri..acumirklī tapa viegli, priecīgi.
1.3.Tāds, kurā izpaužas prieks, jautrība, pacilātība.
PiemēriPriecīgas acis.
1.4.Tāds, kura saturā izpaužas prieks, jautrība, pacilātība. Tāds, kas izraisa prieku, jautrību, pacilātību.
PiemēriPriecīga vēsts.
1.5.Kustīgs, skaļš (par dzīvniekiem). Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriPriecīgi kaķēni.
1.6.pārn. Tāds, kas viegli, rotaļīgi darbojas, noris u. tml.
PiemēriAr zaļo zāli priecīgs avots runā..
2.Saistīts ar prieku, jautrību, pacilātību (par pasākumu, norisi, darbību, procesu).
PiemēriPriecīgas kāzas.
2.1.Par laikposmu, arī mūžu, tā posmu.
PiemēriPriecīga jaunība.
Stabili vārdu savienojumiDzīves priecīgs. Metas priecīgi (arī viegli) ap sirdi, arī sirds metas viegla.
Avoti: 6-2. sējums