purināt
purināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Vairākkārt, ļoti bieži un spēcīgi kustināt (satvertu priekšmetu, piemēram, segu, apģērba gabalu) šurp turp samērā nelielā attālumā, parasti, lai (to) atbrīvotu no putekļiem, gružiem u. tml.
PiemēriPurināt gultas pārklāju.
- Purināt gultas pārklāju.
- Purināt jaku.
- Purināt aizkarus.
- Purināt maisus.
- Nereti var novērot, ka augšējo stāvu iedzīvotāji no balkoniem vai lodājām purina segas, pat grīdas paklājus..
- Antis ņem rokās [izraktos] sakņu čemus, pamēģina purināt. Alkšņu muskuļotie mezgli, kārklu bārkstis.. notīrās kā kodoli smaržīgi un svaigi.
1.1.Vairākkārt, ar spēcīgām, biežām roku kustībām censties notīrīt (piemēram, smiltis, gružus no apģērba).
PiemēriPurināt skujas no mēteļa.
- Purināt skujas no mēteļa.
- Sniegs krīt Rasas kažociņā,.. un viņa, klusu smiedamās, noliecas un purina to.
1.2.Vairākkārt, ar spēcīgām, biežām galvas kustībām virzīt (ko satvertu) šurp turp (par dzīvniekiem).
PiemēriEs nepaspēju ne iekliegties, kad Džimītis [suns] jau bija satvēris rāpuli tieši aiz galvas un, nikni purinādams, izstiepa ārā.
- Es nepaspēju ne iekliegties, kad Džimītis [suns] jau bija satvēris rāpuli tieši aiz galvas un, nikni purinādams, izstiepa ārā.
2.Satvert un bieži, strauji kustināt (parasti cilvēku, tā ķermeņa daļu).
PiemēriMatilde purināja Alfonu, gribēdama viņu uzmodināt..
- Matilde purināja Alfonu, gribēdama viņu uzmodināt..
- «Vai stāstīsi vai ne?» Meimurs purināja viņu [kalponi] pie pleciem, ka tai visi kankari drebēja.
- «Vesels!» sauc Antons, un mēs apkampjamies, purinām viens otram plecus..
2.1.Bieži, strauji kustināt (sava ķermeņa daļu), piemēram, lai mazinātu sāpes, lai atbrīvotu (to) no kā.
PiemēriPurināt apdedzinātos pirkstus.
- Purināt apdedzinātos pirkstus.
- Pičs iztrūcies paskatījās uz draugu, kas izmisīgi purināja gaisā pacelto roku. Rādītāja pirksta galā karājās vēzis.
- Klinta, acis samiegusi, purina slapjos matus, ka rasa vien pašķīst sausajā sienā,.
- «Tu arī nesīsi puķes uz skolu?» Andrejs jautāja. Einis dedzīgi purināja galvu. «Es ne! Lai nes meitenes!»
Stabili vārdu savienojumiPurināt (arī kratīt) galvu. Purināt matus.
- Purināt (arī kratīt) galvu — Ar galvas kustību paust neapmierinātību, šaubas. Noraidīt (ko). Nepievienoties (kam).
- Purināt matus — Vairākkārt, bieži, strauji kustināt galvu uz vienu un otru pusi, parasti, lai atbrīvotu matus no kā.
2.2.Par dzīvniekiem.
PiemēriZirgs.., grožiem žvadzot, purināja galvu.
- Zirgs.., grožiem žvadzot, purināja galvu.
- ..no drūmā lapu meža, briesmīgi urkšķēdams, lielās ausis nikni purinādams un mežonīgu vilka kaucienu pavadīts, pusrikšus steidzās mājup baltais kuilis...
- Valts noglauž un paplikšķina suņa slapjo galvu. ..[suns] nošķaudās un ņemas purināt piemirkušo spalvu.
Stabili vārdu savienojumiPurināt spalvu.
- Purināt spalvu — Bieži, strauji kustināt ķermeni, parasti, lai atbrīvotu apspalvojumu, apmatojumu no kā.
3.Bieži, strauji kustināt (koku, krūmu, to zarus), cenšoties, piemēram, panākt, lai nokrīt augļi.
PiemēriRūte.. ar visu savu spēku sāka ābeli purināt, lai atbrīvotu to no pārmērīgā smaguma, tā ka āboli.. krita Uz Rūtes galvu, pleciem..
- Rūte.. ar visu savu spēku sāka ābeli purināt, lai atbrīvotu to no pārmērīgā smaguma, tā ka āboli.. krita Uz Rūtes galvu, pleciem..
- ..visa komanda [bērni] sastājusies zem lielā jasmīnu krūma un purina jasmīnu zarus tā, ka ziedi birst kā sniega pārslas.
4.parasti 3. pers. Kratīt2.
PiemēriPēdīgi viņš atlaidēs pusguļus salmos un ļāvās sevi purināt klabošajai orei, kuras riteņi lēkāja pa ceļa grambām.
- Pēdīgi viņš atlaidēs pusguļus salmos un ļāvās sevi purināt klabošajai orei, kuras riteņi lēkāja pa ceļa grambām.
- ..nelīdzenais bruģis sāka viņu [braucēju] purināt..
5.parasti 3. pers. Būt par cēloni tam, ka (piemēram, koki, krūmi, to zari) vairākkārt spēcīgi un ļoti bieži svārstās (parasti par vēju).
PiemēriVējš pamazām pieņemas spēkā. Griež grīstēs ceļa smiltis un.. purina kokus.
- Vējš pamazām pieņemas spēkā. Griež grīstēs ceļa smiltis un.. purina kokus.
- Vējš svilpo paegļu krūmā, purina apsnigušos zarus..
- Brāzmains rudens vējš purina sārtos pīlādžu ķekarus.
5.1.Šādā veidā svārstot (piemēram, kokus, to zarus), būt par cēloni tam, ka atdalās (parasti lapas, augļi) – par vēju.
PiemēriĀrā pūta stiprs vējš. Tas purināja no kokiem pēdējās lapas.
- Ārā pūta stiprs vējš. Tas purināja no kokiem pēdējās lapas.
- Vējš.. purināja no pīlādžiem pēdējās ogas, kas.. krita pirmajā sniegā.
- Mirdzai notirpa miesa.. It kā viņa stāvētu zem ozola.., it kā stiprs vējš purinātu zīles viņai pāri.
5.2.Vairākkārt, spēcīgi un ļoti bieži kustināt šurp turp (piemēram, apģērbu, matus) – par veļu.
PiemēriDzestrs ziemelis purina plāno, nodilušo mētelīti..
- Dzestrs ziemelis purina plāno, nodilušo mētelīti..
- Vējš purināja viņam no pleca atrautu drēbes skrandu, brīžiem to pārmezdams gan muguras, gan krūšu pusē.
- Caur loga koka daļu spraugām velk vējš un purina apkvēpušos aizkarus..
6.parasti 3. pers. Būt par cēloni tam, ka (cilvēks, tā ķermenis, ķermeņa daļas) dreb, trīc (par fizioloģisku vai psihisku stāvokli).
PiemēriAnitrai pēkšņi kļuva auksti. Visu ķermeni purināja sīki drebuļi.
- Anitrai pēkšņi kļuva auksti. Visu ķermeni purināja sīki drebuļi.
- Galva sāp. Auksti drebuļi purina locekļus. Bet iekšā deg..
Avoti: 6-2. sējums