pārgudrs
pārgudrs -ais; s. -a, -ā
pārgudri apst.
1.Tāds, kas kļūdaini uzskata sevi pat zinīgāku, gudrāku (salīdzinot ar citiem), arī par pietiekami gudru (kādā jautājumā, nozarē u. tml.) un pašpārliecināti pauž savas domas.
PiemēriSabiedrība gaida no skolas nevis pārgudrus, no dzīves atrautus filozofētājus, kas mehāniski apguvuši noteiktu zināšanu apjomu, bet gan radoši domājošus cilvēkus..
- Sabiedrība gaida no skolas nevis pārgudrus, no dzīves atrautus filozofētājus, kas mehāniski apguvuši noteiktu zināšanu apjomu, bet gan radoši domājošus cilvēkus..
- «..muļķis viņš nav; varētu pat teikt, ka viņš ir pārgudrs,» mācītājs turpināja. «Lasīt viņš lasījis daudz, bet materiālu izvēlējies vienpusīgi un sapratis to pašu vēl vienpusīgāk.»
- «Alvil, neesi pārgudrs. Ķīmijā tu zini par mani vairāk, dzīvē - ļoti šaubos.»
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
Piemēri«Būs lietus, biedri. Pamalē sāk veidoties tā saucamie «cirrus nimbus» tipa mākoņi.» Man nāk smiekli par Lubauša pārgudro valodu un svinīgo sejas izteiksmi.
- «Būs lietus, biedri. Pamalē sāk veidoties tā saucamie «cirrus nimbus» tipa mākoņi.» Man nāk smiekli par Lubauša pārgudro valodu un svinīgo sejas izteiksmi.
- «Dzīve atkārtojas, un man personīgi tā šķiet neinteresanta.» Un, to teikdams, viņš smīnēja tā pārgudri un nicīgi.
Avoti: 6-1. sējums