Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
pēctecis
pēctecis -ča, v.
pēctece -es, dsk. ģen. -ču, s.
1.Cilvēks attiecībā pret saviem vecākiem, arī senčiem. Pēcnācējs.
PiemēriGandrīz divdesmit dažādu tautību cilvēki ir Puškina pēcteči.
1.1.Dzīvnieks vai augs attiecībā pret tiem īpatņiem, no kuriem tas ir radies.
PiemēriStepes savvaļas zirgu pēctecis.
1.2.parasti dsk. Cilvēki, cilvēku grupas, paaudzes, kas dzīvo pēc iepriekšējā laikposma cilvēkiem, cilvēku grupām, paaudzēm.
PiemēriIndiāņu pēcteči.
2.Cilvēks, kas darbojas (kādā nozarē) pēc kāda cita. Cilvēks, kas turpina kādu darbu, tradīcijas.
PiemēriKad Aspazija te uzradās, mēs domājām, ka viņa būs Veidenbauma cienīgs pēctecis, spēcīgs palīgs mums cīņā ar visiem tumsoņiem..
2.1.pārn. Tas (piemēram, priekšmets, parādība, notikums), kas pastāv pēc kā cita vai ir tā ietekmēts.
PiemēriVēl grūtāk saprotama [teorētiķu] vienaldzība pret revolucionārā romantisma tiešu pēcteci un mantinieku - revolucionāro proletārisko reālismu.
Avoti: 6-1. sējums