pūcīgs
pūcīgs -ais; s. -a, -ā
pūcīgi apst.; niev.
1.Īgns, dusmīgs (par cilvēku).
PiemēriAbiem, tiklab Kārkliņam, kā arī Liepām, bija pūcīgas sievas. Viņas arvien, kāpostus ravējot, dzirdēja lamājoties..
- Abiem, tiklab Kārkliņam, kā arī Liepām, bija pūcīgas sievas. Viņas arvien, kāpostus ravējot, dzirdēja lamājoties..
- ..palēnām pūcīgās pamātes izmirst, un arī pelnrušķītes izmirst, un mēs topam citi..
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriIedama uz virtuvi, viņa nejauši iemeta skatienu blakus durvju stenderei pakārtajā spogulītī un ieraudzīja aizvainotu, pūcīgu seju.
- Iedama uz virtuvi, viņa nejauši iemeta skatienu blakus durvju stenderei pakārtajā spogulītī un ieraudzīja aizvainotu, pūcīgu seju.
- «Vispār... jābrauc, un es braukšu!» viņš pūcīgi iecērtas.
Avoti: 6-2. sējums