pūcīgs
pūcīgs -ais; s. -a, -ā
pūcīgi apst.; niev.
1.Īgns, dusmīgs (par cilvēku).
PiemēriAbiem, tiklab Kārkliņam, kā arī Liepām, bija pūcīgas sievas. Viņas arvien, kāpostus ravējot, dzirdēja lamājoties..
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriIedama uz virtuvi, viņa nejauši iemeta skatienu blakus durvju stenderei pakārtajā spogulītī un ieraudzīja aizvainotu, pūcīgu seju.
Avoti: 6-2. sējums