raksturs
raksturs -a, v.
1.Indivīda būtiskāko, stabilāko psihisko īpašību, arī paradumu kopums, kas nosaka tā attieksmi pret citiem cilvēkiem, sabiedrību un atspoguļojas noteiktā izturēšanās veidā un rīcībā dažādās dzīves situācijās.
PiemēriMaigs raksturs.
1.2.Cilvēks, kam ir kādas spilgti izpaustas psihiskās īpašības.
PiemēriTas bija tāds raksturs, kas ne mirkli nespēja palikt mierā. Viņā kaut kas nemitīgi it kā virda..
1.3.Mākslā — cilvēka tēls ar spilgtām, labi uztveramām īpašībām, pazīmēm.
Piemēri..katra literārā darba analīzes un vērtējuma galvenais priekšmets ir raksturi.
Stabili vārdu savienojumiRaksturu komēdija.
1.4.Raksturīgs (dzīvnieku) izturēšanās veidu, reakciju kopums.
PiemēriAgresīva rakstura dzīvnieki.
2.Galveno, raksturīgo (piemēram, parādības, norises, priekšmeta) īpašību, pazīmju kopums.
Piemēri..viņa augstu vērtē Ausekļa un viņa laikabiedru romantisma aktīvo, demokrātisko raksturu..
2.1.Galveno, raksturīgo (kā) satura īpašību, pazīmju kopums.
PiemēriPublicistiska rakstura darbs.
2.2.Veids, paveids.
PiemēriKa Svētupei kādreiz bijis citāds raksturs, to liecina augstie krasti un stipras apvidus izmaiņas..
Avoti: 6-2. sējums