griba
griba -as, s.; parasti vsk.
1.psih. Psihisku norišu kopums, kuras izpaužas motivētā, mērķtiecīgā, apzinātā darbībā, pārvarot kādas grūtības.
PiemēriStipra griba.
- Stipra griba.
- Nelokāma griba.
- Dzelzs griba.
- Vāja griba.
- Gribas audzināšana.
- Pilsoņkara ugunīs rūdījās padomju cilvēka raksturs, cīnītajā nesalaužamā griba.
- Nepieciešams arī talants, bet pats galvenais - milzu gribasspēks.
Stabili vārdu savienojumiGribas brīvība. Gribas darbība. Gribas spēks.
- Gribas brīvība — Spēja izlemt, zinot apstākļus, situāciju.
- Gribas darbība — Darbība, kas pakļauta apziņas kontrolei.
- Gribas spēks — Gribasspēks.
2.Tieksme, vēlēšanās.
PiemēriGriba mācīties.
- Griba mācīties.
- Un ar nesavaldāmu varu viņu sagrāba griba tikt laukā no šī stāvokļa, kāpt augstāk par citiem..
- Nadīna sēž blakus Ozolam. Tāda ir Jurģa griba.
- Pēc sava paša brīvās gribas jūs uz tik ātru roku Kalna Spijēnos ievedāt saimnieci...
Stabili vārdu savienojumiLabas gribas cilvēks.
- Labas gribas cilvēks — Cilvēks, kuram ir cēlas tieksmes, vēlēšanās.
Avoti: 3. sējums