raudulīgs
raudulīgs -ais; s. -a, -ā
raudulīgi apst.
1.Tāds, kas bieži raud (par mazu bērnu).
PiemēriJa bērns dažreiz ir raudulīgs, nemierīgs, tad tam ir kādi iemesli - augošs zobs, slims vēderiņš.
- Ja bērns dažreiz ir raudulīgs, nemierīgs, tad tam ir kādi iemesli - augošs zobs, slims vēderiņš.
1.1.Tāds, kas mēdz bieži raudāt, parasti bez nopietna iemesla. Arī pārmērīgi jūtīgs.
PiemēriSlimnieki bieži kļūst raudulīgi, viegli uzbudināmi un nervozi..
- Slimnieki bieži kļūst raudulīgi, viegli uzbudināmi un nervozi..
- Jaņukam nepatīk raudulīgas meitenes. «Pinkšķētajās,» tā viņš parasti noteica, kad kāda meitene ieraudājās.
- ..piedzēries cilvēks bez iemesla trokšņo vai arī kļūst jūtelīgs, raudulīgs..
1.2.Tāds, kurā ir jūtamas, sadzirdamas raudas (par runu, balsi).
PiemēriRaudulīgi lūgt.
- Raudulīgi lūgt.
- Runāt raudulīgā balsī.
- «Vecotēv,» Rasma raudulīgi sauca jau pa gabalu, «es tikko nenoslīku!»
- pārn. ..pēkšņi tu dzirdi [pajūga] zvaniņu skanam, tādu žēlu, raudulīgu balsi,.. kā apraudot, kā žēlojoties.
2.Tāds, kas bieži, arī apnicīgi gaužas, žēlojas.
Piemēri..manēžā iznāca maza auguma, gandrīz plikpaurains, raudulīgs vīrelis [klauns]..
- ..manēžā iznāca maza auguma, gandrīz plikpaurains, raudulīgs vīrelis [klauns]..
2.1.Tāds, kurā izpaužas gaušanās, žēlošanās. Arī žēlabains.
PiemēriViņa [kalpa] apaļā seja bez vaibsta, bez dzīvības,.. no brūnajām acīm nekad neizzūd raudulīgais skatiens.
- Viņa [kalpa] apaļā seja bez vaibsta, bez dzīvības,.. no brūnajām acīm nekad neizzūd raudulīgais skatiens.
- ..sāka pienākt viņa vēstules, pilnas baiļu par savu nākotni. Raudulīgas. Izmisīgas.
2.2.pārn. Tāds, kas izraisa žēlumu, skumjas. Arī sentimentāls.
PiemēriRaudulīgi dzejas panti.
- Raudulīgi dzejas panti.
- «Mūsu laikmetu gan dēvē par pesimisma laikmetu, bet mūsu pesimisms nav vairs salkans, raudulīgs un neizskan vairs elēģiskās sērās par pagātni.» [Raksta Aspazija.]
Avoti: 6-2. sējums