Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
rušķis
rušķis -ķa, v.
rušķe -es, dsk. ģen. -ķu, s.; sar.
1.Netīrīgs cilvēks.
PiemēriDēlu māte, pelnu rušķe, Ceplī guļ dienas vidu.
Stabili vārdu savienojumiPelnu rušķis.
2.Cūka.
PiemēriRušķis paslējās sēdus zampā un nourkšķējās..
Avoti: 6-2. sējums