runa
runa -as, s.
1.Kāda satura, temata (samērā plašs, parasti iepriekš sagatavots) izklāsts ar valodas skaniskajiem līdzekļiem. Šāda izklāsta fiksējums rakstveidā.
PiemēriRunas māksla.
Stabili vārdu savienojumiGalda runa. Publiskā runa. Runas koris.
2.Izteikums, ko kāds cilvēks veido ar valodas skaniskajiem līdzekļiem (konkrētos apstākļos, noteiktā sazināšanās nolūkā).
PiemēriKalējs bija vēl klusāks nekā jaunībā, labprāt klausījās citos ļaudīs, bet ļoti baidījās ticēt glaimu runām.
2.1.parasti dsk. Saruna.
PiemēriVisu runu vidū ir Anneles tēvs. Kad viņš runā, citi vīri vērīgi klausās..
2.2.dsk. Tas, par ko runā, ko apspriež plašāks cilvēku kopums. Arī valodas.
PiemēriViņa zināja no ļaužu runām, ka Harijs šad tad piedaloties mežu tīrīšanā [cīņā pret partizāniem], bet, kamēr Dārzciemā, tad tikai sitot, šaujot un dzerot. Un dzert viņam vajagot arvien vairāk.
3.val., psih. Specifiska cilvēku darbība, ko veic ar valodas skaniskajiem līdzekļiem un kas nodrošina sakarus starp cilvēkiem.
PiemēriRunas spēja.
Stabili vārdu savienojumiĀrējā runa. Iekšējā runa. Runas aparāts.
3.1.val. Pēc noteiktiem valodas likumiem veidots teksts, kas atspoguļo šādu darbību.
PiemēriTiešajai runai, tāpat kā noģiedamajai, ir emocionāls raksturs, tajā ietveras visi tie elementi, kas atgādina tiešās runas formā paustos pārdzīvojumus.
Stabili vārdu savienojumiNetiešā runa. Noģiedamā runa.
Stabili vārdu savienojumiAtgūt runas spējas (arī valodu). Bez vārda runas. Laist runu (arī valodu, valodiņu). Runa iet.
Avoti: 6-2. sējums