runība
runība -as, s.; parasti vsk.
Vispārināta īpašība → runīgs, šīs īpašības konkrēta izpausme. Runīgums.
PiemēriOšu Annu kaitināja tiklab šī Padega viszinība, kā neparastā, tā kā nepienācīgā runība.
- Ošu Annu kaitināja tiklab šī Padega viszinība, kā neparastā, tā kā nepienācīgā runība.
- Pēteris pēdējā laikā staigāja drūms, bieži skaitās, bet pret dēlu atplauka negaidītā runība..
Avoti: 6-2. sējums