sabrūnēt
sabrūnēt parasti 3. pers., -brūn, arī -brūnē, pag. -brūnēja; intrans.
1.Kļūt, parasti pilnīgi, brūnam, parasti karstuma iedarbībā.
PiemēriSausā katlā ieber karoti cukura un katliņu, kustinot uz mazas liesmas, karsē, līdz cukurs sabrūnējis..
- Sausā katlā ieber karoti cukura un katliņu, kustinot uz mazas liesmas, karsē, līdz cukurs sabrūnējis..
1.1.Kļūt, parasti pilnīgi, brūnam, zaudējot savu sākotnējo krāsu.
PiemēriVecajai saimniecei bija astoņdesmit astoņi gadi, un viņa nez kāpēc man atgādināja slavena aktiera dzīvoklī redzētu sabrūnējušu, sausu vainagu.
- Vecajai saimniecei bija astoņdesmit astoņi gadi, un viņa nez kāpēc man atgādināja slavena aktiera dzīvoklī redzētu sabrūnējušu, sausu vainagu.
- Sulīgā ledzērkste [siena klēpī] sausa un sapresēta, sabrūnējusi kā tabaka.
- Dobi aizmetuši, viņi sakasīja sīkus zarus, sabrūnējušas lapas un tos pārkaisīja svaigajai kapa kopai.
- ..vēroju klintī izcirsto ierakumu un ap to izbārstītās sabrūnējušas vācu ložmetēja patronu čaulītes.
Avoti: 7-1. sējums