saburbēt
saburbēt parasti 3. pers., -burbē, pag. -burbēja; intrans.
1.Kļūt, parasti ļoti, viscaur, irdenam, arī porainam. Arī satrunēt.
PiemēriLīdz nepazīšanai pārvērties, priekšā guļ Daugavas klajums. Vēl vakar upi sedza sazilējis, saburbējis leduslauks..
2.Satūkt, arī pārklāties ar izsitumiem (piemēram, par seju, tās daļām, ādu).
PiemēriTie [Himalaji] ir nemīlīgi kalni - zilgani rūsgani pelēki kā tāda tūkstošgadīga ziloņa āda, saplaisājusi, saburbējusi.
Avoti: 7-1. sējums