saburbēt
saburbēt parasti 3. pers., -burbē, pag. -burbēja; intrans.
1.Kļūt, parasti ļoti, viscaur, irdenam, arī porainam. Arī satrunēt.
PiemēriLīdz nepazīšanai pārvērties, priekšā guļ Daugavas klajums. Vēl vakar upi sedza sazilējis, saburbējis leduslauks..
- Līdz nepazīšanai pārvērties, priekšā guļ Daugavas klajums. Vēl vakar upi sedza sazilējis, saburbējis leduslauks..
2.Satūkt, arī pārklāties ar izsitumiem (piemēram, par seju, tās daļām, ādu).
PiemēriTie [Himalaji] ir nemīlīgi kalni - zilgani rūsgani pelēki kā tāda tūkstošgadīga ziloņa āda, saplaisājusi, saburbējusi.
- Tie [Himalaji] ir nemīlīgi kalni - zilgani rūsgani pelēki kā tāda tūkstošgadīga ziloņa āda, saplaisājusi, saburbējusi.
Avoti: 7-1. sējums