sagrūst
sagrūst -grūžu, -grūd, -grūž, pag. -grūdu; trans.
1.Grūžot savirzīt, novietot (kopā, kādā kopumā, veidojumā, arī kur). Arī nekārtīgi, nevīžīgi novietot.
PiemēriSagrūst krēslus gar sienu.
- Sagrūst krēslus gar sienu.
- Puiši sagrūda galdus ciešāk kopā..
- Iņķis: Pagaidi... Es priekš tevis neesmu nemaz tik slikts... nedomā... tikai prātīgs... (sagrūž naudu gubā). Še, pērc sev jaunu rotu! Četri simti!
- Vienīgajā plauktā.. bija sagrūsti dažādi sadzeltējuši, saputējuši [papīru] ruļļi..
- Manā rokas somā viss sagrūsts juku jukām..
1.1.Iegrūst (kur iekšā, parasti rokas, kājas).
PiemēriSagrūst rokas līdz elkoņiem siltajā ūdenī.
- Sagrūst rokas līdz elkoņiem siltajā ūdenī.
- Haris atkal sagrūž rokas kabatās.
2.Spiežot sadrupināt, sasmalcināt.
PiemēriSagrūst ķimenes.
- Sagrūst ķimenes.
- Kaņepju sviestu gatavoja no izgrauzdētām, labi sasmalcinātām (piestā sagrūstām) kaņepēm..
- ..notīrītas ķiploku daiviņas sagrūž piestā..
3.Krītot, atsitoties pret ko u. tml., radīt sastiepumu, sasitumu (parasti kājā, rokā), padarīt sāpīgu (to).
PiemēriRītā piecēlies redzēju, ka mana labā roka sapampusi kā bluķis... teicu [mātei], ka.. kritu grants bedrē pie rijas un tur to sagrūdu.
- Rītā piecēlies redzēju, ka mana labā roka sapampusi kā bluķis... teicu [mātei], ka.. kritu grants bedrē pie rijas un tur to sagrūdu.
- ..skriedams [zēns] tik nelaimīgi paklupa, ka sagrūda kāju un apsēdās.
Avoti: 7-1. sējums