sagrūt
sagrūt -grūstu, -grūsti, -grūst, pag. -gruvu; intrans.
1.parasti 3. pers. Sagāzties un pārvērsties drupās (parasti par celtnēm). Sabrukt (1). Arī grūstot nonākt avārijas stāvoklī.
PiemēriApkārt sprāga bumbas un sagruva mājas, aprokot zem drupām visus tos, kas laikā nepaguva paslēpties patvertnēs.
1.1.pārn. Aiziet bojā, izbeigt pastāvēt (par valsts varu, sabiedrisko iekārtu u. tml.).
PiemēriA. Kūreijs tic, ka vecās pasaules valstis sagrūs un strādnieku rokas pasauli uzcels no jauna.
1.2.pārn. Neizturēt, piemēram, kādus kritērijus, pārbaudi (par idejām, teorijām, argumentāciju). Neiegūt iespēju realizēties, piepildīties (par plāniem, iecerēm).
PiemēriCik cerību sagrūst! Kā saplaisā skanīgie zvani!
2.Straujā gaitā savirzīties, nokļūt (kur) — par vairākiem, daudziem cilvēkiem vai dzīvniekiem. Sabrukt (4).
PiemēriAp bufeti sagruva vesels lēvenis līksmu kungu.
2.1.Strauji uzkrist, uzvelties virsū (par vairākiem, daudziem priekšmetiem, arī kā lielāku daudzumu).
PiemēriKuģa pakaļgals slējās aizvien augstāk, un zēnam virsū sagruva jauni ogļu gabali.
Avoti: 7-1. sējums