sakaitināt
sakaitināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Panākt, būt par cēloni, ka (kāds), parasti pēkšņi, kļūst dusmīgs, arī sāk izjust dziļu nepatiku.
PiemēriKādreiz ar nepamatotiem uzbrukumiem brigadieris tomēr sakaitina allaž jokiem noskaņotu vīru.
- Kādreiz ar nepamatotiem uzbrukumiem brigadieris tomēr sakaitina allaž jokiem noskaņotu vīru.
- Cilvēku var sakaitināt, teiksim, sarunu biedra skaļā balss, nerimstoši klaudzieni, šaurība sabiedriskajā transporta līdzeklī vai bērna patvaļa.
- ..Arpu jau Rīteru briesmīgais ceļš bij diezgan sakaitinājis, viņš ienāca piepūties un sarkans..
- pārn. Veina ir mūžam strauja un nemierīga upe. Kur tās ceļā stājas radžu sienas un stāvas kraujas, tur straume sakaitināta krāc un mutuļo tumši zila.
1.1.Stipri satraukt, uzbudināt, saniknot (dzīvnieku), parasti pēkšņi.
PiemēriSirdīgie lāči sakaitināti.
- Sirdīgie lāči sakaitināti.
- Suns.. zvēriska niknuma ķerstīja nūju... Džeks bija sakaitināts līdz trakumam.
Avoti: 7-1. sējums