saklausīt
saklausīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Ar dzirdi, parasti pilnīgi, arī precīzi, uztvert (skaņas, arī kāda runu, tās saturu). Sadzirdēt.
PiemēriCensties troksnī saklausīt atbildi.
- Censties troksnī saklausīt atbildi.
- Saklausīt putna dziesmu.
- Mazajā Jumurdas ielas istabiņā bija tik kluss, ka varēja saklausīt rokas pulksteņa tikšķēšanu un paša sirds pukstus.
- «Edžus ierādīja?» - «E-džus!» Ja kaut ko var šajā vārdā saklausīt, tad tas ir nicīgums.
- Viņš nevēlējās saklausīt ironiju sievas balsī un centās turpināt tikpat mierīgi kā iesācis..
- Lai arī cik uzmanīgi cilvēks ietu, putns saklausa klusumā spertu soli.
1.1.Uzzināt (piemēram, sarunās, noklausoties).
PiemēriEs nezinu, vai vecais gans pats bija izdomājis šo teiksmu vai kur saklausījis, taču man tā šķita visai raksturīga.
- Es nezinu, vai vecais gans pats bija izdomājis šo teiksmu vai kur saklausījis, taču man tā šķita visai raksturīga.
- Mikum laimējās - itin drīz viņš saklausīja, ka palīgskolotāju meklē Cēsu draudzes skola.
- ..nejauši saklausīju, ka viens no maniem neskaitāmajiem brālēniem cirka zvērnīcai piegādājot sienu.
- Plecīgais [slimnieks] kaimiņa balsī saklausīja raizes un nedrošību, tādēļ piebilda: «Gan dakteris Egle arī tevi izārstēs.»
1.2.pārn. Nojaust, noprast (piemēram, daiļdarbā).
PiemēriBet tad viņš [Andrejs Pumpurs] sāka lasīt un uzreiz šī Ausekļa rindās saklausīja kaut ko savām dzejas rindām bezgala tuvu un pašam dārgu.
- Bet tad viņš [Andrejs Pumpurs] sāka lasīt un uzreiz šī Ausekļa rindās saklausīja kaut ko savām dzejas rindām bezgala tuvu un pašam dārgu.
- Šajā uzvedumā pierādās viss, ar ko ir stiprs un neatkārtojams Ž.Katlapa režisora talants, - inteliģence un plašais redzes loks,.. prasme saklausīt aktiera individualitāti un sakausēt to ar tēla būtību..
- Silvija mulsa un zināja, ka arī tas otrais cilvēks apjauš viņas pēkšņās noslēgtības iemeslus, saklausa aiz tās slēpjamu, varbūt neizdevušos dzīvi.
Avoti: 7-1. sējums