saklausīt
saklausīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Ar dzirdi, parasti pilnīgi, arī precīzi, uztvert (skaņas, arī kāda runu, tās saturu). Sadzirdēt.
PiemēriCensties troksnī saklausīt atbildi.
1.1.Uzzināt (piemēram, sarunās, noklausoties).
PiemēriEs nezinu, vai vecais gans pats bija izdomājis šo teiksmu vai kur saklausījis, taču man tā šķita visai raksturīga.
1.2.pārn. Nojaust, noprast (piemēram, daiļdarbā).
PiemēriBet tad viņš [Andrejs Pumpurs] sāka lasīt un uzreiz šī Ausekļa rindās saklausīja kaut ko savām dzejas rindām bezgala tuvu un pašam dārgu.
Avoti: 7-1. sējums