samts
samts -a, v.
1.Audums ar ļoti blīvu, smalku, īsu plūksnu labajā pusē.
PiemēriSamta kleita.
- Samta kleita.
- Samta lentīte.
- Tērpties zīdā un samtā.
- Džudīte: Cik tu esi skaists, tētiņ! Kādas greznas drēbes. Tādas es nemaz neesmu redzējusi. Vai tas ir samts? - Šekspīrs: Ja, bērns! Šīs drēbes es valkāju par zīmi, ka kalpoju karalienei.
- Kristīne varētu jau šovakar sēdēt operā, ložas kastē, kuras malas apsistas ar sarkanu samtu, un skatīties baletu..
- Laiku pa laikam viņš uzvelk samta žaketi, iesien kaklā modernu tauriņu.
- sal. ..vējš.. ir silts kā dūnas un maigs kā samts.
- pārn. Kapi ir veci. Arī uz krustiem un kapakmeņiem šur un tur klājas sūnas brūnzaļais samts, tiekdamies nodzēst visus uzrakstus.
- pārn. ..paegļiem skuju kamzoļa zaļais samts kļuvis brūns, nedzīvs.
1.1.ģen.: samta, adj. nozīmē Tāds, kas ir līdzīgs šādam audumam. Samtains.
PiemēriTauriņa samta spārni.
- Tauriņa samta spārni.
- ..Minka bija nežēlīgs zvērēns. Samta ķepas slēpa plēsīgus nagus..
- Pieneņziedi nemaz nepaspēj atvērties, palūkoties saulē, parotaļāties ar brūno samta kameni vai līksmo spāri..
- Nikni riedams, tas [kucēns] lēkāja ap Ziedaļu, bet vajadzēja tik tai pabolīt savas lielās samta acis.., kad Krančelis aizdiedza..
- Vienos ratos sēdēja skaista meitene, lūpiņas pavērusi. Man tā vien likās - viņa gribēja, lai redzētu tās samta smaidu un baltos zobus.
Avoti: 7-1. sējums