samudžināties
samudžināties parasti 3. pers., -inās, pag. -inājās
1.Refl. → samudžināt1. Tikt samudžinātam.
Piemēri«Nu, vai es neteicu?» jautā Roškins, iemezdams makšķeri zivju baram pašā vidū. Arī es gatavojos iemest āķi, bet Roškins pasteidzās brīdināt: «Met tālāk, citādi samudžināsies.»
- «Nu, vai es neteicu?» jautā Roškins, iemezdams makšķeri zivju baram pašā vidū. Arī es gatavojos iemest āķi, bet Roškins pasteidzās brīdināt: «Met tālāk, citādi samudžināsies.»
- ..Oļģerts noraisīja auklu, kas nenācās viegli, jo tā galos spurojās un bija samudžinājusies ap sarūsējušajām naglām.
- Tādus ceļus neesmu atradis nekur citur.. Tie mijas un līkumo kā apskurbusi, šķiras un krustojas,.. beidzot samudžinās līdzīgi pakulu virvei, un tu, cilvēks, ne mirkli nevari būt drošs, uz kurieni tie tevi aizvilinās.
2.Refl. → samudžināt2. Tikt samudžinātam.
PiemēriMeitene iet stalti, viņa pat acis neuzmet savam pavadonim, un Robim visa domāšana samudžinās.
- Meitene iet stalti, viņa pat acis neuzmet savam pavadonim, un Robim visa domāšana samudžinās.
- Bija sajūta - viss samezglojies, samudžinājies un pasaule izlēkusi no eņģēm.
Avoti: 7-1. sējums