saplakt
saplakt -ploku, -ploc, -plok, pag. -plaku; intrans.
1.parasti 3. pers. Kļūt tādam, kam samazinās apjoms (parasti augstums, biezums), zūdot vai pārvēršoties kādām sastāvdaļām, arī tiekot saspiestam.
PiemēriSniegs saplok saulē.
1.1.Kļūt, parasti ievērojami, klusākam, arī izzust, neturpināties (par skaņām).
Piemēri..ar pirkstiem pārstaigā spīdīgā instrumenta klaviatūru, iesāk vienu dziesmu, otru. Bet tā saplok turpat pie jasmīnu krūma..
1.2.Samazināties intensitātē (par parādībām dabā).
Piemēri..negaiss saplaka, tikai tālumā nozibsnīja reti zibeņi.
2.Pavājināties, parasti ļoti, arī pārstāt izpausties (par psihisku stāvokli, domu u. tml.).
PiemēriDusmas saplok.
Stabili vārdu savienojumiDūša saplok (arī sašļūk, noplok, nošļūk).
2.1.Kļūt tādam, kam, parasti ļoti, pavājinās, arī pazūd možums, enerģija.
PiemēriViņš organiski necieš šos saplakušos, apdzisušos cilvēkus.
3.Cieši pieplūkt (pie kā, kam klāt) — par cilvēkiem vai dzīvniekiem.
PiemēriAndris nesaka nekā, tikai nospiež brāli starp egļu zariem pie zemes un arī pats saplok.
3.1.Sagumt (piemēram, sēžot, stāvot).
PiemēriResnā sieviete sēd tur, kur vakar bij būda, uz celma saplakusi, rokas katru savā pusē matos ieķērusi.
4.Kļūt, parasti ļoti, vājam (par cilvēkiem vai dzīvniekiem, to ķermeņa daļām).
Piemēri..Antonija visu acu priekšā sažuva un saplaka.
Avoti: 7-1. sējums