sasāpēt
sasāpēt parasti 3. pers., -sāp, pag. -sāpēja; intrans.
1.Kļūt, parasti stipri, sāpīgam (par ķermeņa daļu). Arī sasāpēties1.
Piemēri..viņam tā sasāpēja mugura, ka pat pie pusdienām sēdēja pavisam līks.
- ..viņam tā sasāpēja mugura, ka pat pie pusdienām sēdēja pavisam līks.
- «Pastaigāšos pa svaigu gaisu, naktī galva sasāpēja...» Robis mēļoja.
- Marta saule ir pārdroša... man šorīt jau no visagrās saules gandrīz vai acis sasāpēja.
2.Ilgāku laiku, arī visu laikposmu sāpēt. Ilgāku laiku sāpēt (līdz noteiktam brīdim).
PiemēriRoka man vēl ilgi no tā sitiena sasāpēja.
- Roka man vēl ilgi no tā sitiena sasāpēja.
3.divd. formā: sasāpējis. Tāds, kas ir sarežģīts, sagādā daudz grūtību un kam vajadzīgs neatliekams atrisinājums (par jautājumu, problēmu u. tml.).
PiemēriMākslai.. jārisina sasāpējušas laikmeta problēmas.
- Mākslai.. jārisina sasāpējušas laikmeta problēmas.
- ..polemiku izraisīja divi galvenie sasāpējušie jautājumi. Tie bija koru repertuārs un koru sabiedriskā piederība pie tās vai citas organizācijas.
- Viņam bija daudzas sasāpējušas lietas, kuras gribējās ar direktoru pārrunāt.
Avoti: 7-1. sējums