saspītēties
saspītēties -ējos, -ējies, -ējas, pag. -ējos; refl.
Kļūt, parasti pēkšņi, spītīgam.
PiemēriViņa.. lūdza, lai taču [Edmunts] atnākot izrunāties... Taisni tanī dienā Edmunts saspītējās un neaizgāja.
- Viņa.. lūdza, lai taču [Edmunts] atnākot izrunāties... Taisni tanī dienā Edmunts saspītējās un neaizgāja.
- «Par ko viņa tā saspītējās?» - «Nav prātā. Bet, kā aizgāja lietū un tumsā, - vēl šodien sirds nodreb.»
Avoti: 7-1. sējums