saspuroties
saspuroties -ojos, -ojies, -ojas, pag. -ojos
saspurāties -ājos, -ājies, -ājas, pag. -ājos; refl.
1.parasti 3. pers. Kļūt, parasti viscaur, izspūrušam, spurainam (par apspalvojumu, apmatojumu).
Piemēri..viņa.. maigi apskāva mani, pirkstiem rūpīgi kārtodama manus saspurojušos matus..
- ..viņa.. maigi apskāva mani, pirkstiem rūpīgi kārtodama manus saspurojušos matus..
- «Ko tam te vajag?» meistaram gandrīz izspruka skaļi, un viņa iesirmās uzacis saspurojās.
- Tomilovam saspurājās kuplās ūsas, acis iepletās.
2.sar. Kļūt, parasti ļoti, spītīgam, arī nepiekāpīgam.
Piemēri«Ja jau tas izlemts, ko tad vairs runāt,» saspurojās Plakanpēdis. «Ja Caune var, lai strādā.»
- «Ja jau tas izlemts, ko tad vairs runāt,» saspurojās Plakanpēdis. «Ja Caune var, lai strādā.»
- Te atkal saspurojās Vanda un aizgāja uz tādu skolu, kur māca māla mākslu.
Avoti: 7-1. sējums