savandīt
savandīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.; sar.
1.Vandot sajaukt, arī sabojāt, parasti pilnīgi.
PiemēriTenis nosvīdis uztrūkās sēdus un, nesaprotamu baiļu mākts, līdz pat ritam mētājās pa savandīto gultu..
2.Padarīt (piemēram, zemi, ceļu), parasti viscaur, nelīdzenu, bedrainu, arī sabojāt, parasti pilnīgi.
PiemēriZeme sprāga gaisā, dažās minūtēs tā bija sadragāta, savandīta. Baltais lauks vienās šāviņu bedru melnajās rētās.
Avoti: 7-1. sējums