savandīt
savandīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.; sar.
1.Vandot sajaukt, arī sabojāt, parasti pilnīgi.
PiemēriTenis nosvīdis uztrūkās sēdus un, nesaprotamu baiļu mākts, līdz pat ritam mētājās pa savandīto gultu..
- Tenis nosvīdis uztrūkās sēdus un, nesaprotamu baiļu mākts, līdz pat ritam mētājās pa savandīto gultu..
- Un vienā acumirklī ieplakā sākas rosība, gluži kā skudru pūznī, kad to kāds savandījis ar nūju.
- Visas durvis bija vaļā, istabas savandītas, skapis atlauzts, drēbju gabali mētājās pa grīdu.
- pārn. Visa dzīve bija kara vētras savandīta.
- pārn. «Tās jūtas nevar izteikt... Es pat saslimu, naktis negulēju - tik ļoti savandīja dvēseli ļaužu uzticēšanās.»
2.Padarīt (piemēram, zemi, ceļu), parasti viscaur, nelīdzenu, bedrainu, arī sabojāt, parasti pilnīgi.
PiemēriZeme sprāga gaisā, dažās minūtēs tā bija sadragāta, savandīta. Baltais lauks vienās šāviņu bedru melnajās rētās.
- Zeme sprāga gaisā, dažās minūtēs tā bija sadragāta, savandīta. Baltais lauks vienās šāviņu bedru melnajās rētās.
- Viss krasts bija saspridzināts, savandīts bedru bedrēs..
- Šāviņu savandīta kalnu kraujā purva cilvēki bija pamanījuši baltas, vizošas smiltis.
- ..iznāca braukt pa meža ceļu, ko visai nežēlīgi bija savandījuši baļķu vedēji.
Avoti: 7-1. sējums