sačokuroties
sačokuroties -ojos, -ojies, -ojas, pag. -ojos; refl.
1.parasti 3. pers. Kļūt, parasti viscaur, čokurainam.
PiemēriSačokurojusies bērza tāss.
- Sačokurojusies bērza tāss.
- Sačokurojušās lapas.
- Mani ne visai apmierināja darbošanās pa liepas pazarēm, kur ziedu bija maz un tie paši tādi sīki un sačokurojušies.
- ..uzrauju sērkociņu. Plaukstu velve sargā trīsošo liesmas dzīvībiņu, un es.. tikai skatos, kā sērkociņš pamazām pārogļojas, sačokurojas, nomelnē.
- Pastalas bija sakaltušas un sačokurojušās - grūti kājās uzmaucamas.
1.1.Samudžināties (parasti par dziju).
PiemēriSačokurojies pavediens.
- Sačokurojies pavediens.
2.pareti Cieši sarauties, savilkties (piemēram, aiz aukstuma, sāpēm) – par cilvēkiem, arī dzīvniekiem.
PiemēriAtpūtās arī Vipurs: viņš tad pīpoja, sačokurojies uz celma..
- Atpūtās arī Vipurs: viņš tad pīpoja, sačokurojies uz celma..
Avoti: 7-1. sējums