sačākstēt
sačākstēt -čākstu, -čaksti, -čākst, pag. -čākstēju; intrans.
1.parasti 3. pers. Kūstot kļūt, parasti ļoti, viscaur, irdenam (par sniegu, ledu).
PiemēriVakardienas sniegs saulē jau bija diezgan krietni noplacis un izskatījās sačākstējis, netīri ūdeņains..
1.1.Bojājoties kļūt, parasti ļoti, viscaur, irdenam, nestipram, arī caurumainam.
PiemēriGadu gaitā [laivas] koksne bija sačākstējusi poraina..
2.sar. Kļūt, parasti ļoti, neveselam, vārgam, arī, parasti ļoti, novājēt, izdilt.
Piemēri«Melīdas tantei gan derētu aiziet palīgā,» Biruta ieminējās. «Viņa galīgi sačākstējusi pa ziemu, taisni žēl skatīties.»
2.1.Sabojāties (par veselību). Kļūt ļoti slimam (par ķermeni, tā daļām).
Piemēri«Ko man, tev, slimnīca iedos? Es esmu kā veca izkaltusi muciņa. Viss sačākstējis, sagrabējis, sadilis. Atliek tikai sakrist čupā.»
Avoti: 7-1. sējums