saīgt
saīgt -īgstu, -īgsti, -īgst, pag. -īgu; intrans.
1.Kļūt, parasti pēkšņi, Īgnam, sadusmoties.
Piemēri..no rīta tēvam trīcēs rokas, viņš būs saīdzis, nervozs un uzbrēks par katru nieku.
- ..no rīta tēvam trīcēs rokas, viņš būs saīdzis, nervozs un uzbrēks par katru nieku.
- Saulaines draudzes mācītājs Salmings bija pavisam saīdzis un meklēja kādu, uz ko izgāzt dusmas.
- pārn. Rīgu es [zēns] jau pazinu. Tā gulēja aiz mežu tumsas un tāla ceļa pelēka un saīgusi.
- pārn. Saīgusi, sadrūmusi, pikta Mana diena debesmala svīst.
- pārn. Viļņi nebija sevišķi lieli, bet traucās uz krasta pusi nikni un saīguši.
1.1.Kļūt, parasti pēkšņi, tādam, kurā izpaužas saīgums, dusmas.
PiemēriLīze priecājās, ka krēsla slēpa saīgušās sejas.
- Līze priecājās, ka krēsla slēpa saīgušās sejas.
- «Jā,» pēc brīža klausulē atskanēja brāļa mūžseni steidzīgā un saīgusi balss.
Avoti: 7-1. sējums