sekretārs1
sekretārs -a, v.
sekretāre -es, dsk. ga, -ru, s.
1.Darbinieks, kas pārzina un kārto (iestādes, organizācijas, atsevišķas personas) dokumentus, dienesta korespondenci.
PiemēriPersoniskais sekretārs.
- Personiskais sekretārs.
- Sekretāre mašīnrakstītāja.
- Sekretāre.., paņēmusi manus dokumentus, iegāja pie direktora. Pēc dažām.. minūtēm viņa atgriezās un aicināja mani direktora kabinetā.
- Bormanis:..esmu Langaita kunga sekretārs, bet izpildu arī viņa privātdarīšanas un esmu tikpat gatavs kalpot.. viņa skaistajai pavēlniecei.
- «Jūs pārsteidz, ka mēs pazīstam jūsu meitiņu Mariju,» es griezos pie sievietes. Manus vārdus viņai pārtulkoja vēstniecības sekretārs.
2.Protokolētājs (sēdē, sanāksmē u. tml.). Amatpersona, kuras pienākums ir rakstīt (parasti tiesas) sēžu protokolus.
Piemēri..viņa strādāja tiesā par sekretāri.
- ..viņa strādāja tiesā par sekretāri.
- Tiesas sēdes sekretārs ziņo tiesai, kuras šai lietā izsauktās personas ieradušās, vai ir izsniegtas pavēstes personām, kas nav ieradušās..
3.Vēlēts vai iecelts vadošs darbinieks, arī kārtējā darba vadītājs (organizācijā, iestādē u. tml.).
PiemēriPadomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas sekretārs.
- Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas sekretārs.
- Komjaunatnes pirmorganizācijas sekretārs.
- Rakstnieku savienības valdes sekretārs.
- Institūta zinātniskais sekretārs.
- «Kādā amatā tu tagad esi?» viņš apprasījās. - «Partijas apriņķa komitejas sekretārs.»
Stabili vārdu savienojumiValsts sekretārs.
- Valsts sekretārs — Ārlietu ministrs (piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs). Augsta valsts amatpersona, piemēram, ministra vietnieks, nozares patstāvīgs vadītājs (vairākās Rietumeiropas valstīs).
Avoti: 7-1. sējums