sijāties
sijāties parasti 3. pers., -ājas, pag. -ājās; refl.
1.Refl. → sijāt1, tikt sijātam.
PiemēriMilti sijājas.
- Milti sijājas.
- Somijā ogļu lāpstas taisa caurumainas,.. lai pelni un sīkās oglītes sijātos cauri.
2.Pārvietoties, izplatīties kādā vietā, vidē (par kā sīkām daļiņām).
PiemēriSijājas smalks lietutiņš, joņiem pūš drēgns un nemīlīgs vējš.
- Sijājas smalks lietutiņš, joņiem pūš drēgns un nemīlīgs vējš.
- Spīdēja sidraboti sārta ziemas saule. Gaisā spīguļodamas sijājās sīkas sniega pārslas.
- No alas griestiem uz kakla un rokām sijājās sīki smilšu graudiņi, un no pagraba puses pūta pretī vēsa zemes elpa.
- pārn. Pār zemi sijājas zvaigžņu gaisma, viegla kā plāna migla..
2.1.Nepārtraukti šurpu turpu lidināties, kustēties lielākā daudzumā (par maziem dzīvniekiem, parasti par kukaiņiem).
PiemēriSīku, ļoti kustīgu mušiņu spiets pastāvīgi sijājas ap galvu, neatlaidīgi lien ausīs un degunā.
- Sīku, ļoti kustīgu mušiņu spiets pastāvīgi sijājas ap galvu, neatlaidīgi lien ausīs un degunā.
- Upmalā karstajos pusdienas saules staros švirkstēdamas sijājās spāres..
- Tikai mazas zivtiņas vietvietām sijājas, it kā tur smidzinātu smalks lietus.
- pārn. ..viņa [māte] aizmirsa mani un piegriezās tikai maniem zābakiem: «Ak zābaciņi, kā nobrāzti! Purni abiem beigti, zoles vaļā!.. Pa kādiem purviem tad tu sijājies?»
Avoti: 7-1. sējums